atskats
Svētku režisores acīm
(1.Moz. 1.nod.)
1. Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi.
2. Bet zeme bija neiztaisīta un tukša, un tumsa bija pār
dziļumiem, un Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem.
3. Un Dievs sacīja: „Lai top gaisma.” Un gaisma tapa.
4. Un Dievs redzēja gaismu labu esam, un Dievs šķīra gaismu
no tumsas.
5. Un Dievs nosauca gaismu: diena, - un tumsu nosauca: nakts.
Un tapa vakars un tapa rīts – viena diena.
Pirmā diena
Desmitos
paredzēts pulcēties un kopīgi sadalīt uzkopšanas darbus, bet, ierodoties
baznīcā, daži čaklākie jau slauka ietvi pie baznīcas un rosās namā. Sagaidām
darba vadītāju un tiekam norīkoti posteņos. Pirms tam kopīga pateicība pie
altāra un stiprinājums šai dienai. Ar darba sparu un lielu apņēmību metamies
uzkopt savus objektus, protams, neiztikt bez putekļu mākoņiem un šķavām, bet
kopīgi G.F. Hendeļa mūzikas pavadībā baznīca tiek pucēta un pulēta raiti
jo raiti. Neiztiekam bez smiekliem un ražīgām sarunām, kas veicina prieku darbā,
ko darām un kam par godu to darām. Laiks tuvojas trijiem dienā, kad paredzēta
aukstā zupa vasaras tveicē. Viss rit kā pa diedziņu, jo arī zupas tapšana
Andiņas virsvadībā top secīgi, kā tam piederas būt. Iekārtojam atpūtas vietu
baznīcas dārzā, kur piesēst ēnas pusē, galdā tiek celts lielais katls aukstās
zupas un rupjā maize, dziedam Pateicības dziesmu, maza lūgšana no Konrāda sirds
un kausā tiek smelta zupa. Pirmie pie tās tiek mazākie strādnieki, ar gardām
mutēm ķeras klāt. Garšo ļoti labi, neviens nepamet galdu bez papildu porcijas,
tas ir kompliments pavārei un pateicība Dieviņam par tik gardu dāvanu pēc labi
darīta darba, bet ne padarīta, jo laiks ķerties pie baznīcas pušķošanas. Šķietami
visiem ir paātrinājies ejamais solis, un palēkdamies steidzam pēc meijām, kuras
sarūpējis vēl kāds mūsu draudzes brālis. Svētības visiem Dieva kalpiem, kas
šajos svētkos to pagodina ar krāšņiem ziediem, ogām, āboliem, dabas veltēm! No
tā visa top rotājumi baznīcai, jo teju, teju jau lielais atklāšanas Vakara dievkalpojums.
Kāds paspēj tikt līdz mājām un uzposties, kāds pārģērbjas baznīcā un mazgā muti
avota ūdenī. Darba pilnas rokas, lai Dieva nams ziedētu acu skatam.
Mēs esam gatavi!
Nams sāk piepildīties ļaudīm, prieks redzēt ikvienu, kas ieradies. Nams smaržo
pēc pļavas, šķiet, tikko taurenis gar degungalu aizlidinājās un kāda lakstīgala
iedziedājās. Šovakar mums eņģeļu balsīs dzied meitenes no ansambļa „Jūti”,
dziesmas ir debešķīgas un sasilda ikvienu sirdi, arī kāda asara sariešas
draudzes acīs. Noskaņa – brīnišķīga, miers ir apņēmis šo Namu, arī Jēzus, kas
uzticīgi lūkojas no altāra gleznas, staro gaismā un ir līdzās ar mums. Prāvests
A. Krauliņš savu vakara sprediķi teatralizētā balsī sāk ar vārdiem: „ Man
nav garīgā!” Visa draudze smejas. „Man
šodien nav garīgā doties uz baznīcu,
man šodien nav garīgā veikt pienākumus
draudzē, man nav garīgā šodien lūgt
Dievu, man nav garīgā šodien lasīt
Bībeli!...”
„Bet vai Jēzum bija
garīgais tai dienā tikt piesistam
krustā?”
Uzrunājošs
sprediķis, neaizmirstams dievkalpojums. Pacilāts ceļš mājup. Veiksmīgi iesākta
jubilejas nedēļa.
Paldies, Tev, Tēvs, par pirmo dienu! Alleluja!
------------------------------------------------------------------------------
(1.Moz. 1.nod.)
6. Tad Dievs sacīja: „Lai top velve ūdeņu vidū, kas lai šķir ūdeņus no
ūdeņiem.”
7. Un Dievs radīja velvi un šķīra ūdeņus, kas zem velves, no
ūdeņiem virs velves. Un tā tapa.
8. Un Dievs nosauca velvi: debesis. Un tapa vakars un tapa
rīts – otra diena.
Otrā diena
No
rīta ceļos ar smaidu uz lūpām un, pasakoties par mierpilno nakti, lūdzu Tēvam
svētību šai dienai un paļāvību visā, ko tā nesīs.
Ierodos Dieva namā
laicīgi ar trīs ūdens krūkām rokās, kuras pa ceļam avotā piepildīju – gatavosim
atspirdzinošu dzērienu no Dieva dotām ogām un veltēm, kas izaugušas māsas
dārzā. Šķiet, visi novērtē šo atspirdzinājumu vasaras karstajā tveicē. Laiks rit
vēja spārniem, un otrās dienas programma sāk savu skanējumu. Ērģeles, čells un
vijole – šovakar tos Dievam pa godu un Dieva namam par svētību spēlē trīs
Ķekavas mūzikas skolas skolotājas. Skaņdarbos ievijam savas pārdomas un
lūgšanas, kāda atklāsme nāk, šīs 15 minūtes mūs atbrīvo un liek klusi sevī
padomāt.
Šis Dieva nams ir
pilns dzīvības, tas atvēris savas milzīgās koka durvis ikvienam un šovakar ļauj
ielūkoties visās telpās, kas atrodas šajā namā. Un gribētāju patiešām netrūkst!
Šo vakaru vada divi Dieva kalpi, kas rūpīgi gatavojušies, lai pastāstītu, kas
ir baznīca, kas tajā atrodas un kā norisinājusies dzīve šajā draudzē gadu
simtiem atpakaļ un šodien. Aizkustinoši vēstures fakti un notikumi iedrošina
mūs uz dedzīgāku kalpošanu šajā draudzē, jo savā laikā māsa, kas atteikusies no
sevis pašas un glābusi baznīcu ar pēdējo, kas pašai pieder, liecina par ļoti
stipru ticību, kas patiešām iedrošina pašiem nešaubīties un ļauties Dieva
vadībai vietā, kur esam – šeit, šajā draudzē, šajā baznīcā. Ekskursanti sadalās
divās grupās, lai neveidotos sastrēgums, kāpjot baznīcas tornī, lai ir
iespējams visu, kas interesē, brīvi aplūkot. Jau dzirdam, kā pirmā grupa ir tikusi
torņa smailē, ieskandina vareno baznīcas zvanu, DING DONG! Smaidām, jo zvanos
vienmēr atbalsojas Dieva balss, tā aicina cilvēkus pulcēties kopā un sludināt
Kristus augšāmcelšanos. Zvanu skaņa liecina par Dieva klātbūtni un atspoguļo,
ka šī vieta ir Dieva svētīta un ka cilvēki ir ticīgi. Agrāk kora balkonā, kas
atrodas virs altāra, allaž skanējušas kora balsis, bet šobrīd mūsu draudzes ansamblis
un viesi dzied no balkona, kur atrodas ērģeles, un māksliniekus vaigā nevaram
redzēt, tāpēc arī šie vēstures fakti lika aizdomāties par iespējamām izmaiņām
tuvākajā nākotnē – par tērpiem, par ansambļa kuplināšanu. Ir tik daudz lietu, par
kurām lūgt!
Vai
zinājāt, cik smaga ir Napoleona laika lode? Mēs to varam tikai nojaust, jo
varējām paturēt trešdaļu no tādas lodes, kas iemūrēta baznīcas sienā, šo atlūzu
kāds vīrs izracis Ķekavas apkārtnē, ziniet, divos pirkstos to noturēt nevar, tā
ir patiešām ļoti smaga! Skats no baznīcas torņa uz mūsu novada apkārtni ir
nepārspējams, tie, kas tur uzkāpa pirmo reizi, vienbalsīgi atzina, ka tas bija
to vērts, un tie, kas bijuši daudzkārt, nekad nelaiž garām iespēju paviesoties
tur vēl un vēl. Arī Vecgada naktī nācām kopā un pēc nakts dievkalpojuma kāpām
tornī iezvanīt jauno 2013. gadu. Nav labākas vietas, kur vērot salūtu, jo
no torņa to var redzēt no visām četrām debess pusēm. Mazās mušiņas, novecojušās
logu žalūzijas, baznīcas žogs, ēkas fasāde, altāra restaurācija – tās ir lietas,
par kurām mums visiem jālūdz, lai Dievs dod iespēju to visu sakārtot. Lai Svētība
arī turpmāk pār šo namu un cilvēkiem, kuri tajā mīt.
Paldies, Tev, Tēvs, par otro dienu! Alleluja!
----------------------------------------------------------------------------------------------------------
(1.Moz. 1.nod.)
9. Tad Dievs sacīja: „Lai saplūst vienkopus ūdeņi, kas zem debesīm, ka
sausums taptu redzams.” Un tā tapa.
10. Un Dievs nosauca sausumu: zeme, - bet ūdeņu krājumu
nosauca: jūras. Un Dievs redzēja to labu esam.
11. Tad Dievs sacīja: „Lai zeme izdod zāli un augus, kas sēklu
nes, un augļu kokus, kas augļus nes, pēc savas kārtas, kam sēkla sevī, virs
zemes.” Un tā tapa.
12. Un zeme izdeva zāli un augus, kas savu sēklu nes, pēc
savas kārtas, un kokus, kas augļus nes, kam sēkla sevī, pēc savas kārtas. Un
Dievs redzēja to labu esam.
13. Un tapa vakars un tapa rīts – trešā diena
Trešā diena
Bērnu
pēcpusdiena. Nākot baznīcā, jau dzirdama dzīvīga čivināšana un smiekli. Prieks
– neizsakāms, jo bērni pārspēj mūs visus, to pulks ir ražīgs. Arī man līdzi ir
divas mazas princeses, kas jau nopietni gatavojušās šai dienai un gaida, kas nu
būs. Mazie dziedošie Marutas un Lanas eņģelīši slavē Dievu visā krāšņumā, mums
atliek tikai līdzi gavilēt. „Baznīcai ir jubileja, mums tai ir dāvana,” saka Svētdienas
skolas skolotāja. „Tā ir kastīte ar lenti. Bet kas tajā iekšā? Tas ir ābols.
Kāpēc ābols, ko simbolizē ābols?” Bērnu atbildes skan: „Veselību un dzīvību!” „Jā,
tad to arī mēs baznīcai novēlam – mūžīgu dzīvību!” Cik ārkārtīgi svarīgs
vēlējums! Paldies! Draudze, vai Jūs šo vēlējumu dzirdējāt, visi? Teju nākamajā
mirklī šo ābolu satver maza bērna rociņa, kurš atradās mammai klēpī un iekožas
tajā..
Nu, lūk, acu
priekšā Dievs parāda mums, cik Tēvs ir priecīgs par saviem bērniem, šī
pēcpusdiena mīlestībā silda Tā Kunga sirdi. Pulcējamies baznīcas dārzā, lai
izkrāsotu skaistus attēlus ar varavīksnes krāsām, piespraužot tos pie baznīcas sētas
ar kniedi, lai ikviens garāmgājējs varētu redzēt. Vēl jāuzraksta vēstule
Dieviņam, par ko sakām paldies. Viena vēstule sūta daudz bučiņu, ar tām tiek
piezīmēta visa lapa. Otrā vēstulē sazīmēti ziedi un vidiņā krustmāte, ar baltu
aitiņu. Nezinu kā Jūs, es kūstu no prieka, redzot šādas bērnu vēstules Dievam!
Kopā dodamies līdz altārim, kur stāv lāde ar jau iekšā ievietotām bērnu
lūgšanām un pateicībām. Klusi ieliekam arī savas... Kopā pie altāra vienojamies
kopīgā pateicībā par mammu un tēti, par to, ka esam viens otram, par veselību
un prieku. Smaidīgi dodamies iekarot baznīcas torni un citas telpas – kādam
šodien liela diena, jo šo namu iepazīst pirmo reizi, kāds otro, cits desmito,
bet cits jau šo drošo klēpi izjūt kā savējo visai sen. Cik dažādi mēs esam un
katram lietas nāk citā laikā. Juhū!
Pie mums ir ieradies izspūris klauns ar ļoti sarkanu degunu, kā jau tas
klauniem piederas. Burvju triki ar Dieva vārdu, kuri izsauc bērnos izbrīnu. „Kā
viņš to izdarīja?” Kāda maza meitene, savukārt, pagriežas un sajūsmā klusi man
čukst: „Zini, man viņš ļoti patīk!” Cik liela ticība ir bērnu acīs, kad viņi
redz brīnumus notiekam acu priekšā, vai mēs, pieaugušie, arī redzam šādus
brīnumus? Protams, jo Tam Kungam mēs visi esam brīnumbērni.
Nu, kā gan lai
dodas mājas, ja nav izēsta bonbongu bļoda un izdzerta krūka limonādes un,
protams, klauna taisīts balons visdažādākajās formās līdz pat dienas beigām
atgādina par neaizmirstamu piedzīvojumu Dieva namā.
Ērģeļu
mūzikas skaņas, kas caurvij baznīcas metru biezās sienas, ievada mūs Slavēšanas
vakarā. Esam sanākuši riekšava ticīgo, jo pilnai saujai vēl nepietiek. Dievs ir
izredzējis šovakar mums divas eņģeļu balsis, kas vada šo vakaru un spēlē ģitāru,
un vēl vienu ticīgo, kas lasa mums Dieva vārdu, turēdams rokā savu atvasīti. Iesākam
nedaudz atturīgā dziedāšanā, jo Slavēšanas vakari mums vēl ir sveši, bet sirdis
alkst pēc tādiem, par to liecināja nobeigums, ka neviens negrib pamest baznīcu
un doties prom. Tā kā vilcinoties, minstināmies mūsu sirdis klusi sauc: „Lūdzu,
vēl!” Šis iekšējais sauciens uzrunā mācītāju veltīt sevis sacerēto dziesmu
Dievam pa godu, kam seko Ginta mutes harmoniku spēle un Antras vienīgā sacerētā
dziesma – tā ir ļoti jauka. Šovakar tiek lasīts arī Dieva vārds un atbildēts uz
jautājumiem, kur mēs satiekam Dievu un par ko mēs to slavējam. Jo kā gan
brīnišķīgāk pateikties Dievam par pestīšanu, kā slavējot to Kungu, ko arī vienbalsīgi
apstiprinām. Nobeigumā kopīgā lūgšanā pie altāra, tajā izskan tik daudz gaišu
domu un pateicību, ka varam kavēties viens otra sabiedrībā, uzlūkot un lūgt par
iedrošinājumu, par ticību, par nesavtīgu mīlestību, par draudzi.
Esmu uz ceļgaliem
nometusies, noliektu galvu un saliktām rokām lūgšanā, starp savu draudzi altāra
priekšā. Pār maniem vaigiem rit asaras, mana sirds gavilē, manas acis ir
aizdarītes, es dzirdu, kā Jūsu sirdis lūdz, kā vēlme pateikties pārtop
saprotamā valodā, es dzirdu ikvienu vārdu, kas nāk no Jums, mana draudze, tās
ir neaprakstāmas sajūtas! Arī man ir ko teikt, bet to spēju tikai klusībā, jo Dieva
iepriecinājums manu balsi padarījis nedzirdamu Jums. Dievs, Tu esi mīlestība!
Paldies, Tev, Tēvs, par trešo dienu! Alleluja!
--------------------------------------------------------------------
(1.Moz. 1.nod.)
14. Tad Dievs sacīja: „Lai top spīdekļi debess velvē, lai šķirtu dienu
no nakts, un tie lai ir par zīmēm un laikiem, un dienām, un gadiem,
15. un tie lai ir par spīdekļiem debess velvē gaismot pār
zemi.” Un tā tapa.
16. Tad Dievs radīja divus lielus spīdekļus: lielāko
spīdekli, lai valdītu dienu, un mazāko spīdekli, lai valdītu nakti, un
zvaigznes radīja.
17. Un Dievs tos lika debess velvē, lai tie gaismotu pār
zemi
18. un valdītu dienā un naktī un lai šķirtu gaismu no
tumsas. Un Dievs redzēja to labu esam.
19. Un tapa vakars un tapa rīts – ceturtā diena.
Ceturtā diena
Šī diena ir karsējoša
kā tuksnesī. Ja es būtu tuksnesī, tur nebūtu vēja pūsmiņas, nebūtu koku, kur
patverties, nebūtu avota, kur veldzēties, tikai nebeidzams klajums, smiltis,
neskaitāmi daudz smilšu. Cik cilvēks iz bezspēcīgs pret tik lielu un spēcīgu
sauli. Tad cik liels un varens ir Tas Kungs, kas ir spējis radīt šādu sauli?! Mirkļiem
pazūdu no realitātes, domādama, kā Jēzus jutās tuksnesī.
Vakaru ievada
ērģeļu majestātiskā skaņa, kāds rosās pie sprediķa, kas tiks rādīts, tulko, cik
vien vēl ļauts uzspēt, jo uzdevums nav no vieglajiem. Divas trešdaļas, pārējo –
procesā, būs interesanti! Mīļie, šovakar mums atklāj fenomenālas lietas! Cenšamies,
cik vien mūsu prātam ir iespējams aptvert, izprast, saprast, cik esam mazi pret
lielajiem spīdekļiem, ko Dievs ir radījis, ka mūs kopā satur mazi, mazi
krustiņi, ka informācija, kas ieprogrammēta mūsos, paņemtu ap 60 gadiem, lai to
izlasītu. Mēs katrs esam tik unikāli, un katram šī informācija ir cita – nav
vienādas, nevienas, nevienas pašas! Mums šis sprediķis jānoskatās vēl un vēl,
kāda māsa ar prieku piekrita to iztulkot latviešu valodā. Visiem klātesošajiem
iemirdzas acis, lieliski, tas būs gruntīgs ieguldījums, kas nesīs redzamus augļus!
Laiks veldzēties ar
atvēsinošu limonādi, jo karstums, kas iemantots dienas gaitā, vēl nav
iztvaikojis. Ieelpojam pēc sprediķa un esam gatavi eņģeļu sarunām no kora
balkona. Ar majestātisku pavadījumu, izgaismojot sevi, sveču gaismā, starp
stalto bērzu rindu vietu balkonā ieņem Ercenģelis. Otrā balkona pusē rotaļīgā
valša pavadījumā steidz ziņu ziņot sargeņģelis, tas ziņo satraukumā lielā, jo
bezspēcīgs ir kļuvis, pildot savu tiešo uzdevumu. Tiek pārspriests viss, un
galu galā smalki verdikts likts. Ir morāle šai visā stāstā tāda, ka Dieva dotā
iespēja ir jāsaredz ikvienā lietā, lai sargeņģelim bargi nav jāizvēlas
pārbaudījumi skarbi.
Atlikušo vakaru
pavadām zem klajas Tēva debess, priekā līksmojot par vakaru un gardiem našķiem,
par stalto namu, uz kura sienām, naktij iestājoties, apgaismojumā var ēnu
spēles spēlēt un veidot nebeidzamus tēlus mūra sienās. Cik interesanti gaisma
mijas tumsā, tā pārņem to, un paliek tikai ēna. Jau pulkstenis naktī
vienpadsmit, bet mājup negribas, jo ekspedīcija pa tumsu tornī ir piedzīvojums
smalkā tonī, un beidzot dienas karstumu, kas ķermenī vēl mīt, vējš bezrūpīgi
izvada pa torni debesīs.
Kāds naksnīgs stars
uz altāra vēl spīd, mēs – uz ceļgaliem un pusbalsī, nakts lūgšanā čukstot… Svētais
gars mūsu vaigu noglāstīja...
Paldies, Tev, Tēvs, par ceturto dienu! Alleluja!
(Meitene,
13 gadi)
Jauniešu vakars kopumā bija
ļoti labi pavadīts laiks. Sākumā klausījāmies ļoti skaistu ērģeļu mūziku –
nevis ierakstu, bet gan dzīvajā. Pēc tam noskatījāmies video ar mūsdienīgu un
interesantu audio vizuālo sprediķi par to, cik varens ir Dievs, jo ir radījis
visumu, ar ko mēs, cilvēki, salīdzinājumā esam vien putekļi. Kaut putekļi, bet
tomēr ļoti brīnišķīgi radīti putekļi. Tad noskatījāmies miniatūru „Eņģeļu
dialogs”, kas stāsta par to, cik daudz iespēju mums sniedz dzīve, un to, ka
vajag tās izmantot. Vakars turpinājās vieglā gaisotnē, spēlējot spēles, cepot
desiņas, amerikāņu zefīrus un pļāpājot. Uz šāda veida pasākumu baznīcā biju
pirmo reizi, un es ļoti priecājos, ka tiek lauzti vecie stereotipi par to, ka
baznīca ir neinteresanta vieta jauniešiem, ka tur notiek tikai nopietnas un
vecīgas lietas. Man ļoti patika šāda veida pasākums, labprāt dotos arī uz
nākamo. Vēlos teikt arī kādu vārdu pa jauno mācītāju, kurš ir ļoti jautrs,
atraktīvs un patīkams cilvēks, kura sabiedrībā var justies brīvi un
nepiespiesti.
----------------------------------------------------
(1.Moz. 1.nod.)
20. Tad Dievs sacīja: „Lai ūdeņos mudžēt mudž dzīvu radījumu pulki, un
putni, lai lido pār zemi, pār debess velvi.”
21. Un Dievs radīja lielus jūras zvērus un visus dzīvus
radījumus, kas rāpo un pulkiem mudž ūdeņos, pēc to kārtas un ikvienu spārnainu
putnu pēc savas kārtas. Un Dievs redzēja to labu esam.
22. Un Dievs svētīja tos, sacīdams: „Vaislojieties un
vairojieties, un piepildiet ūdeņus jūrā, un putni, lai vairojas virs zemes.”
23. Un tapa vakars un tapa rīts - piektā diena.
Piektā diena
Kad iepriekšējā
naktī savās istabās mēs gultās migām, kāds dārdošs spēks no debesīm ar zemi
mijās, tas meta zibeņus un lietu un visu Dieva zemi padzirdīja.
Ir ausis piektās
dienas rīts. Piektā diena. Daba ir veldzējusies, mierpilns vējš šodien pa
matiem skrien, glāsta vaigus. Ko nesīs šis vakars Dieva namā?
Šovakar mums ļauts
ne tikai 15 minūtes klausīties Ērģeļu mūzikā, kā šajā nedēļā ierasts, bet gan veselas
40. Paldies Tev, Tēvs, ka, vadi lietas tieši tā, kā pēc Tava prāta tām
jānotiek. Skaisti, pēc Dieva vārda izslāpušie ierodas laicīgi un turpina
piepildīt solus līdz pat pusstundai pāri programmā rakstītajam. Ja uz
Slavēšanas vakaru bijām sanākuši riekšava, tad šovakar esam vesela sauja!
Uzdzīvošanas vakars
kopā ar mācītāju Rolandu ir uzrunājis sirdis, kas slāpst pēc Dieva gudrības,
slāpst pēc izzināšanas un Dieva vārda. Ar dzīvības mirdzošām acīm kā mazie
bērni, kas raudzījās klauna burvju trikos, tā arī mēs lūkojamies uz šā vakara
Dieva kalpu, kas savā īpašā veidā nes mums atklāsmju jūru. Jūs esat atpestīti,
Jums pieder šis vārds, katrs no Jums tiks uzslavēts, saglabājiet savu
Dievišķumu, dariet katru savu darbu ar tādu bijību, ar kādu mācītājs dara savu
darbu svētdienās, stāvot pie altāra. Tēvreize aizņem 45 sekundes
(9.00.,12.00.,15.00.), izvēle ir mūsu rokās! Tikai Dieva žēlastībā un stiprā
ticībā mēs varam iemantot debesu valstību, nekādas citas lietas, ko mēs uz šīs
zemes darām vai nedarām, nedod mums bonusa punktus, tās nerezervē biļeti gala
mērķim.
Minūtes, nu jau
stundas aizrit kā aizraujošā ceļojumā, pēc kustīgas iesildīšanās soļojot starp
solu rindām, mācītāja vakara runas, jautājumiem un atbildēm, laiks pārcelties baznīcas
dārzā un turpināt sarunas pie tējas, kafijas un gardiem cepumiem. Neviena acs
netiek novērsta no Dieva kalpa, neviens vārds netiek palaists garām, mēs kā
sūklīši uzsūcam katru mirkli. Neaizmirstams vakars, sāk pietumst, ieslēdzas
baznīcas āra gaismekļi, debesis šovakar ir noslēpumainas, daudz krāsu var tajās
saskatīt, mašīnas rūkoņa, kāds uzticīgs brālis ir piegādājis jaunu bērzu kravu,
kas veikli tiek celta pār žoga malu, un jau rīt tā tiks nomainīta vietās, kur
pirmie bērzi jau nokalpojuši savu laiku, laiks dot vietu jaunajiem, gluži kā
cilvēku paaudzes, kas nomaina viena otru. Baznīcas gariņš vēl paliek rosīties
pie sagatavošanas darbiem rītdienas laulību rotājumiem. Draudze līdz ar tumsas
iestāšanos ir nemanot uzņēmusi virzienu uz mājām, arī man laiks ar basām kājām
pa smilšaino ceļa malu tikt uz savām mājām.
Paldies, Tev, Tēvs, par piekto dienu! Alleluja!
---------------------------------------------------- (1.Moz. 1.nod.)
24. Tad Dievs sacīja: „Lai zeme izdod dzīvus radījumus pēc viņu kārtas,
lopus, rāpuļus un zemes zvērus pēc viņu kārtas.” Un tā tapa.
25. Un Dievs radīja zemes zvērus pēc viņu kārtas un lopus
pēc viņu kārtas, un visus rāpuļus pēc viņu kārtas. Un Dievs redzēja to labu
esam.
26. Tad Dievs sacīja: „Darīsim cilvēku pēc mūsu tēla un pēc
mūsu līdzības; tie lai valda pār zivīm jūrā un pār putniem gaisā, un pār
lopiem, un pār visu zemi un visiem rāpuļiem, kas rāpo zemes virsū.”
27. Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla
Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja.
28. Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: „Augļojieties un
vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā
un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.”
29. Un Dievs sacīja: „Redzi, Es jums esmu devis visus augus,
kas nes sēklu, kas vien ir zemes virsū, un visus kokus, kas augļus nes, kam
sēkla sevī; tie lai jums būtu par ēdamo.
30. Bet visiem zemes zvēriem un visiem putniem gaisā, un
visiem rāpuļiem, kas rāpo pa zemes virsu, kam dzīvība, Es dodu visu zaļo zāli
par barību.” Un tā tapa.
31. Un Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi,
tas bija ļoti labs. Un tapa vakars un tapa rīts – sestā diena.
Sestā diena
Mūsu mīļā māsa nav
nakti bijusi mājās, nav pametusi Dieva namu – kopš vakar vakara vēlā viņa čakli
veidojusi ziedus nakts garumā un bijusi ar Dievu.
Ir agri šodien
sācies rīts. Māsu draudze ciemos brauc, kāds jau viņus satikt trauc, gaidām
viesus Dieva namā, sāksim šorīt Brūkleņu pāra dabā. Garīdznieku tērpi likti uz
koka pakaramiem šikiem, un pirmā sola rinda klāta ar kaklasaitēm, kas ir gandrīz
kā otrā āda. Viņi ir smaidīgi un gaiši, tie dalās savās pārdomās par mūsu Dievnamu,
jo savu laiku tas ir licis darīt labus darbus, kas vēlāk augļojušies dāsni un
šodien tiek demonstrēti cēli. Ir interesanti fakti, stāsti, ar kuriem tiekam
iepazīstināti, un izrādās, ka pirmais tērpu dizainers ir mūsu pašu Dievs. Un
tagad skaidri visi zinām, ka mūsu ticība uz trijiem vaļiem turas, kas ir Raksti – SOLA SCRIPTULA, Ticība – SOLA FIDE un Žēlastība – SOLA GRATIA. Par
reformāciju un baltu papīra lapu. Par melno Talaris
no viduslaikiem nākušu noskaidrojām, par Luteru un valsts ierēdņiem tai laikā
arī. Par bauslību un evaņģēliju, par atšķirību starp dāvanu un nopelnītu
apbalvojumu. Par garīdznieka tērpu, kas no gana tērpa radies, par stola kā dvieli, kas praktiskas
funkcijas veic. Koral krekls vai
verga riņķis un stola kā zirga sakas
kontrolei. Kazula ar svētā vakarēdiena simboliku. Piecas krāsas – balta, melna,
zaļa, lillā, sarkana. Līķauts uz altāra no lina ar piecām Kristus rētām tajā.
Apģērbs kā misija, ka ikviens var ikdienā savu apģērbu nēsāt ar kristīgu
simboliku un Dieva vārdu, veidot un dāvināt dāvanas saviem tuvajiem, ka tas ir
mūsu pienākums. Uģis Brūklene nekad nepaliek nepamanīts, un cilvēki vienmēr sāk
runāt un jautāt, tas patiešām darbojas, viņa sieviņa ir meistars šādu tērpu
radīšanā. Vēl tik daudz nepateiktā, nemaz negribam, lai Brūkleņu pāris pārtrauc
runāt, bet laiks nav pielūdzams un dodamies Baznīcas dārzā uz pikniku. Kopīgas
pusdienas, brāļi jau desas sacepuši un māsas galdu saklājušas, citi vēl pēdējos
laulības sagatavošanās darbus veic, rosība ir visās nama telpās un vietās, gar
sētu viesi uz ceremoniju virzās. Divās valodās pateicību dziedam un gardumus
punčos liekam. Kāds mācītāja bļodu kā labu trauku desām izmantojis, kāds kliņģera
gabalu netīšām sulas krūkā izpeldinājis, kas tagad kā pelējusi zivs savā
akvārijā peld, laulības apliecībā kļūda iemetusies, un otra līdzi nav
paņēmusies, bet arī to ar vieglu garu māsa Kristū labot var. Šī diena ir
smieklīgu pārpratumu pilna, ik brīdi kāds jauns pavērsiens, tas dod modrību un
neļauj atslābināties, jo ienaidnieks gan to vien gaida, lai aiz kājas ķertu
nemanīts. Paldies, Tev, Tēvs, ka neļauj pagurt! Šī diena ir vispiepildītākā ar
svētku plānu, tas mums liels pārbaudījums, patiesi!
Laulība ir slēgta, esam liecinieki visi,
priekā līdzi gavilējam, mīļus vārdus atdresējam. Otrā tūre piknikam, balto desu
laiks, visi vīri pazuduši, meitas pašas uguni kur, tas bija jāredz, tas ir stāsts,
bet lai paliek neatklāts. Galu galā aši, aši brālis izdara to braši, baltās
desas ir jau restēs un uz pirmā šķīvja smeķēs. Māsu draudze atpūtusies, ir
laiks sapulcēties, apspriest lietas – svarīgas, nopietnas un garīgas. Tikmēr interesenti
citi Doles nama zāli pilda, par spīti lietum sīkstam jānoskatās „Šķēpa gals”,
nevar zināt kas tur būs, tāpēc filma jānoskatās būs. Bija skarbi, bija bargi,
tomēr iznākums ir visiem labi zināms mums. Tālāk atpakaļ uz namu. Tezē lūgšanas
mūs sauc! Visi apgarotu prātu vakaru šo pavadām, lūgšanās un atkārtotām frāzēm
Dievu dziesmās piesaucam. Esam pateicīgi, klusi, sirdīs lietas kārtojas,
paldies, Tēvs, par visu, visu – Tēvreizi noskaitām. Vakarā, kad pulkstenis
deviņi jau sit, katrs dodamies uz savu pusi, rītu atkal tiksimies.
Paldies, Tev, Tēvs, par sesto dienu! Alleluja!
-----------------------------------------------------
(1.Moz. 2.nod.)
1. Tā tika pabeigtas debesis un zeme, un visi to pulki.
2. Un Dievs pabeidza septītajā dienā Savu darbu, ko Viņš
bija darījis, un atdusējās septītajā dienā no visa Sava darba, ko bija darījis.
3. Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to, jo Viņš
tanī atdusējās no visa Sava darba, ko radīdams bija darījis.
Septītā diena
Lielā diena. Es
ticu, ka katrs, šajā svētku rītā pošoties un velkot svētku drānas, ir dziļi
ieelpojis un viegli izelpojis, jo sešas dienas ir pavadītas kopā, roku rokā
vienam ar otru. Ar pacilātu garastāvokli un svētku sajūtu baznīcas virzienā
mani mazās melnās balerīnu kurpītes nes. Ir ceļi klāti lielām peļķēm, caur kurām
mašīnu riepas ūdeni šķir uz malu malām. Ir jābūt izveicīgam, ašam, lai svētku drānas
nenotriepj, un – kur gadījies, kur nē – man stājas auto priekšā un saka: „Lec
iekšā!” Ar māsu Sandru uz Dievnamu traucam no mašīnas ārā uz ieejas pusi un,
lūk, paceļam galvu, un tur jau no torņa Kārlītis vicina roku, labrīt! Mēs starojam priekā un šaujamies
iekšā. Labrīt, Labrīt, Labrīt! O, labrīt! Cik Jūsu šodien daudz un arvien vēl
klātu nāk! Ar ziediem un dāvanām. Ar sejām laimīgām. Cik visi krāšņi posušies,
man prieks, jo dzimumdiena – tā ir diena, kas katram sava viena. Solu rindas
viesu pilnas, dzirdam zvanu ieskanam, ir laiks Dievkalpojumam. Ar procesiju
iesākam, pie nama durvīm Dieva kalpus ieraugam, caur baznīcu līdz altārim tie
dodas. Garīdznieka tērpā krāšņā mums šodien Pāvils Brūvers ciemos, simtiem acu
viņu lūko. Bīskaps mums ir ļoti tuvs un mīļš. Savu laiku kalpojis pie mums, šo
laiku bīskaps sirdī piepildītu min. Šai lielā dienā sprediķis par Dieva namu
mūsu ir ļoti izmeklēts un vēlāk lūdzam to mums e-pastā nogādāt, lai varam presē
nodrukāt. Svēto rītu kora balkonā esošais ansamblis padara tik tīru, ka balsu
dzidrais skanējums ir iepriecinājums visiem, visiem mums. Jūs esat vārdos
nenovērtējamas dāvanas un Jūsu balsis ir vistīrākās kristāla lāsītes, kas
saplūstot vienā veselumā, piepilda šo namu ar vistrauslākajām stīgām!
Pie Dievgalda pēc
sakramenta svētā ir rindas stājušās un pacietīgi savu kārtu gaida. Tur Dieva
kalpi savu uzdevumu veic un katru grēcinieku sev priekšā teic. Ir žēlastība
dāvāta pār visiem, visiem mums.
Pulkstenis teju
divpadsmit jau sit, uz noslēgumu visa doma rit, vēl ziņojumi un kāds notikums,
kas četrpadsmitajā datumā būs Doma baznīcā, kur sešos vakarā tiks iecelts
evaņģēlists augstā amatā.
Apsveikumi Dieva
vārdiem, dzejoļi un ziedi baltiem klēpjiem, dāvanas, kas kastēs raibās tiek dāvātas
no draugiem, kas mums gadu gadiem. Ar procesiju ir noslēdzies šis svētās dienas
rīts, un tagad foto mirklis īss. Tad secīgi tiek visi mīļi ielūgti uz dienas
otro daļu, kur čaklas rokas klājušas ir baltus svētku galdus. Pa ceļam lietus
paspēj viesu drānas apslacīt, bet tas ir mirklis ļoti īss.
Ar vīra kora
staltām rindām, dziesmām Tēvijai par godu ir sācies svētku noslēgums. Ar
mācītāja vārdiem turpinām, trīs galda dziesmas nodziedam, un pēcpusdienas gaitā
liriskā viss notikums ir prozā mistiskā. Ar J.S. Bahu uz nedēļas kopīgo veikumu
atskatāmies, un Brīnums, kas savij mūs ar Dievu, ir Radīšanas stāsts, kas no
Bībeles tiek viesu mutēm izrunāts. Nu, tagad visiem dzirdams bija tas, ja
gadījumā nezināja, kas ir kas. Ar lieliem paldies visiem pateicam, kopējā bildē
iespraucam un ar to svētku nedēļu noslēdzam.
Dievs
radīja zemi 6 dienās un septītajā atpūtās.
Tā arī mēs pēc viņa līdzības centāmies šo nedēļu pavadīt. Pilna nedēļa brīnumu
darbu.
Gribēju redzēt šos svētkus kā sirsnīgu
ģimenes sadraudzību nedēļas garumā, lai sirdīs visiem būtu ļoti silti un jauki,
lai jūtamies kā mājās, kā mīlētākajās un drošākajās mājās, kas mums pieder
mūžīgi. Es tā arī sajutos. Paldies, Jums! Un redziet, kā mēs varam būt nedēļas
garumā kopā un katru vakaru pavadīt baznīcā, es pieradu. Cik jauki būtu, ja tā
varētu visu laiku dzīvot šādā ritmā. Lūdziet katrs par sevi, draudze, jo ir tik
pagodinoši būt izredzētam kalpošanai jaunos apvāršņos. Neaizmirstams man paliks
arī pats pēdējais svinību mirklis, kad pulkstenis jau sit seši trīsdesmit un
viss jau pēc plāna sen beidzies, divas māsas čakli kā bitītes rosās un novāc
svētku galdus, visi viesi jau kā stundu, pusotru atpakaļ devušies mājup, bet
vēl viens noguris, bet ļoti laimīgs kodoliņš čalo zāles stūrī pie galda par garīgām
un pasaulīgām lietām.
Es dalījos. Gribu uzrunāt katru, lai arī Jūs
savas izjūtas par šo nedēļu pierakstāt uz papīra lapas, sūtat e-pastu vai
vēstuli ar marku, un kopā atstāsim šo vēsturisko faktu par bijušu no mūsu
draudzes.
Par
pagājušo nedēļu saku ko būtisku: „Nav svarīgi, lai apmeklējums būtu bijis
ražīgs, ir svarīgi, ka esam guvuši lielus panākumus, kļuvuši dedzīgāki ticībā, spēcīgāki
pārliecībā, daudz lielāki un vienotāki garā. Ar Dieva svētību šīs lietas
notikušas!”
Paldies, Tev, Tēvs, par
septīto dienu! Āmen!
Piebilde: Atskats par svētku noristi tika
pierakstīts nedēļas garumā pēc notikumiem, nakts stundās. Un šobrīd pēdējais
vārds tiek smaidot uzrakstīts.
2013. gada 11. augustā
Svētdien, plkst. 0.43
Estere Pumpura
30.augustā tika rīkots motobraucējiem "NIGHT RUN 2013", kurā bija jāatrod 12 noteiktas Rīgas un pierīgas baznīcas, kuru skaitā bijām arī mēs - Doles-Ķekavas ev.lut.draudzes baznīca. Laikā no pl.20.00-22.00 vajadzēja sagaidīt visus baznīcas atradējus un apstiprināt šo faktu viņu reģistrācijas lapiņās.
Lai Dieva Svētība visiem, kuri uzdrošinājās un ar prieku piedalījās!Latvijas kristiešu motobraucēju asociācija (Christian Motorcyclists Association Latvia (www.cmalatvia.lv) pārstāv 33 valstīs esošu organizāciju, kas apvieno kristiešus motobraucējus (www.cmainternational.org).