Lai piedzīvotu ko īpaši skaistu un neaizmirstamu nemaz nevajag daudz...tikai dažas, Dieva dāvātas, piedzīvojumu pilnas dienas noslēpumainajā troļļu zemē – Norvēģijā.
22. augusta rīts – saulīte, šķiet, noslēpusi savu vaigu, taču sirsnīgie draudzes locekļi ieradušies mūs – Pāvilu, Korādu, Elgu, Veltu, Guntu, Silviju, Inetu, Gitu un Lindu pavadīt tālajā ceļā – viesos pie māsu draudzes Stovnerē. Pirms ceļa vēl tikai lūgšana Dievam pēc pasargājuma un foto uzņemšana, un mēs jau sēžamies zaļajā busiņā, ar mūsu labāko šoferīti - mācītāju Pāvilu pie stūres, lai brauktu uz prāmi Tallinā.
Nākamajā rītā, esam pārvarējuši nakti uz prāmja, izbraucam Stokholmā un dodamies Oslo virzienā. Ceļā valda jautrība – līdzpaņemtās Baznīcas dziesmu grāmatas un latviešu tautas bagātība – tautasdziesmas tiek skandētas līdz pat Stovneres baznīcai, kurā laimīgi nokļūstam ar nelielu maldīšanos. Mūs laipni sagaida un uzņem gādīgais un jaukais Olavs un mūsu norvēģu ģimenes, pie kurām apmetīsimies četras fantastiskas dienas.
Jaunais rīts ir apmācies un lietains, bet mums plānā Oslo apskate – pilsēta atrodas 20 minūšu attālumā, braucot ar metro. Mēs dodamies apskatīt ieverojamas vietas – Oslo katedrāli, pilsētas halli, kurā pasniedz Nobela miera prēmijas, Norvēģijas karaļa rezidenci, Nacionālās mākslas galeriju, Oslo pils un cietoksnis, kā arī ievērojamā norvēģu skulptora Vigelanda parka apmeklējums, kurā atrodas vairāk kā 200 bronzā un granītā veidotas cilvēku dažādu pozu skulptūras.
Pēc kārtīgas atpūtas - kārtīgi jāpastrādā, tāpēc piektdiena ir pilna nopietnu sarunu un atbildīgu pasākumu. Ķekavas un Stovneres draudžu pārstāvji tikās baznīcas telpās, lai pārrunātu pašreizējo situāciju abās draudzēs un kaltu nākotnes plānus garīgai sadraudzībai.Vakarpusē – „Laviešu vakars”, kurā tad mums, viesiem, tika dots lielais vārds, lai runātu, lai dziedātu, lai pateiktos – Dievam un brīnišķīgajiem brāļiem un māsām Stovneres draudzē. Mūsu tulks – Haralds Valdmanis, norvēģu latvietis palīdzēja tikt galā ar tulkošanas darbiem no latviešu uz norvēģu, no norvēģu uz latviešu valodu. Mūsu iznāciens – prezentācija par luterisko Baznīcu Latvijā, latviešu tautasdziesmu popūrijs – motīvi un īss stāstījums par to, kā noris latvieša mūžs no šūpuļa līdz kapam. Pats skumjākais fakts ir, ka norvēģiem nav mīlināmie vārdiņi - viņi nesaka: saulīte, māmiņa, dārziņš; tautasdziesmas tulkojums „ kur tu teci gailīti mans” norvēģu valodā interpretēts „ kur tu eji gaili mans”.
Sestdien, draudzes locekļi mūs aizvizināja uz Konsbergu. Viņu iecere bija aizvest mūs uz ogļu raktuvēm, kur iegūtas arī sudraba atradnes, taču ilgo lietus gāžu dēļ, cilvēku drošības labad, raktuves bija slēgtas, bet mēs tikām laipni aicināti apmeklēt muzeju telpā, kur kompaktā veidā varējām apskatīt atrasto sudrabu un izstaigāt raktuves. Taču pusdienojām gan netālu no šīm raktuvēm, augstu kalnos, no kurienes pavērās debešķīgs skats uz apburošo Norvēģijas dabu.
Tāpat kā latvieši, arī norvēģi svētdienās dodas uz dievkalpojumu. Valoda gan sveša, jo tulkoja mums tikai mācītāja Andersa sprediķi, taču vienotība Kristū, mīlestībā un lūgšanā ar sirdi bija jūtama tam visam pāri. Un Ķekavas draudzes sveicieni, caur mācītāju Pāvilu, sirsnīgā mīlestībā tika nodoti Stovneres draudzei. Kā atvadu pasākums, mums paredzēts bija pikniks pie Rolfa, Stovneres draudzes locekļa. Vakarpusē atgriežamies baznīcā, lai piedalītos lūgšanu dievkalpojumā, kur katram īpašs notikums bija individuālā svētīšana ar abu mācītāju - Pavila un Andersa rokām uz galvas un svētību vārdiem. Skaists atvadu vakars ar prieka asarām un cerībām pilns par atkalsatikšanos citu reiz.
Dienas aizsteidzās vēja spārniem, bet tik daudz pozitīvu emociju, smieklu, vērtīgu pārdomu un atziņu, jaunu spēku, ideju un raibu iespaidu sasmēlušies esam gatavi doties ceļā , atpakaļ pie mūsu mīļajiem, ģimenēs un draudzē.
Troļļus gan satikt neizdevās.... , bet mīlestības pilnus, vienkāršus un patiesus cilvēkus gan. Paldies Dievam, ka tā.
